Kā piedevu pie maizes viņš vēl dabūja gabaliņu aukstas cūkgaļas. Māte ielēja viņam otru tasi kafijas. Apēdis maizi, viņš gaidīja, vai nedabūs vēl. Māte uztvēra zēna jautājošo skatienu.

—   Neesi nu tik rijīgs, Džonij, — viņa sacīja. — Savu daļu tu saņēmi. Brāļi un māsas ir mazāki par tevi.

Viņš palaida pārmetumu gar ausīm. Viņš vispār nebija no runātnīgajiem. Bet viņa izsalkušais skatiens vairs ne­lūdza papilddevu. Zēns prata negausties, un šī pacietība bija tikpat briesmīga kā skola, kur viņam tā bija iemācīta. Viņš izdzēra pēdējo kafijas malku, ar delnu noslaucīja muti un piecēlās.

—   Pagaidi, — steigšus ierunājās māte. — Vēl vienu mazu šķēlīti var nogriezt, pavisam plānu.

Tā bija roku veiklība, nekas vairāk. Izlikdamās, ka griež viņam no klaipa šķēli, māte ielika maizi kastē, bet zēnam pastūma vienu no savām divām šķēlēm. Viņa do­māja, ka ir apmānījusi dēlu, taču Džonijs bija pamanījis viņas viltību. Un tomēr viņš bez sirdsapziņas pārmetu­miem paņēma maizi. Viņš uzskatīja, ka māte, slimīga bū­dama, tik un tā daudz neapēdīs.

Māte, redzēdama, ka zēns zelē sausu maizi, noliecās pār galdu un ielēja savu kafiju viņa tasē.