—   Šorīt man no tās metas nelabi ap dūšu, — viņa pa­skaidroja.

Atskanēja attāls garš un griezīgs svilpiens, un abi pie­lēca kājās. Māte paskatījās uz skārda modinātājpulksteni, kas stāvēja uz plaukta. Tas rādīja pussešus. Strādnieki pašlaik tikai modās no miega. Viņa uzmeta uz pleciem šalli un uzlika galvā vecu, apdilušu, saņurcītu cepuri.

—  Nu mums jāskrien, — viņa teica, nogriezdama degli un nopūzdama uguni.

Viņi taustīdamies izgāja no istabas un nogāja lejā pa kāpnēm. Laiks bija skaidrs un auksts, un, saltā gaisa ap­ņemts, Džonijs nodrebinājās. Zvaigznes vēl nebija sākušas bālēt, un pilsēta grima tumsā. Džonijs un viņa māte gāja šļūcošiem soļiem. Nepietika spēka atraut kājas no zemes.

Kad viņi klusēdami bija gājuši piecpadsmit minūtes, māte pagriezās pa labi.

—  Tikai nenokavē, — jau nozudusi tumsā, viņa vēl pē­dējo reizi piekodināja.

Džonijs neatbildēja, iedams tālāk savu ceļu. Fabrikas kvartālā visur jau vērās vaļā māju durvis, un drīz viņš ieplūda tumsā ņudzošajā pūlī. Kad viņš iegāja pa fabri­kas vārtiem, atskanēja otrs svilpiens. Viņš paskatījas uz austrumiem. Virs lauzītās jumtu līnijas sāka svīst bālgana gaismiņa. Tā arī bija visa dienas gaisma, ko viņš dabūja redzēt; viņš pagrieza tai muguru un pievienojas savas maiņas jaudīm.