Šajā ziņā pasaule tika iedomātā ka koks. kas aug un dzīvo gadu ciklos, atplaukdams, zaļodams un pec lapkriša atkal sastingdams ziemas miegā. Ja laiks apstātos, arī pasaule beigtu pastāvēt. Bet laiku un laikus rada Saule ar savu gaitu, tamdēļ baltu kulta vietās iekārtojums saistīts ar Saules kalendāru, un gadalaiku sagaidīšanas rituāli bijuši paši galvenie viņu dabas godinašanas reliģijā. Jau sirmā senatnē cilvēks ir nojautis pasaules kā laiktelpas butibu. Nekas nevar pastāvēt bez noteiktas telpas un laika. Daudzu seno tautu zīmju rakstos ir sastopams gan Pasaules koks, kas veido telpu, gan ari Dzīvības (arī Mātes, Cilvēku) koks, kam dažos Latvijas apvidos saglabājies ari Austras koka nosaukums. Latvju dainas tas minēts ari ka "sarkanais kociņš", kurā ik rītiņu Saule lec. Horizontālajā pasaules modeļa interpretējumā plaknē pamatos ir divi perpendikulāri sakrustoti "koki", kas simbolizē laiku un telpu. Viens "aug" pret ziemeļiem, otrs pret austrumiem. Atsevišķi zīmju pirmrakstā, ka dažadu jēdzienu apzīmējumi, tie bez citu zīmju piedevām vai orientēta pielietojuma sakrālajos centros nav atšķirami. Šādi sakrustoti koki ir pamatā arī tagad Latvijā populārajai t.s. Ausekļa zīmei.

Vidzemnieku tāltālie senči, pārvietodamies kādreizejās baltu zemes, ir saglabājuši savu sākotnējo mitoloģisko piederību pasaules saullēktu puses areālam, kas redzama vairākās rakstu un svētvietu iekārtojumu īpatnībās ari jaunajā vietā zem Saules, kur uz ziemeļiem no Daugavas iesakņots jauns viņu pasaules koks.