Ka visi koki, ari tas ir audzis, sava "stumbra" vidu pārvietodams arvien tālāk uz ziemeļiem. Vietvārdi un pēdējo gadu arvien jaunu kādreizējo sakrālo centru atklājumi, vienu no jaunākajiem un lielākajiem zemes vidiem uzrāda Vidzemes centrālaja augstienē, Gaujas iztekas rajonā. Caur šejieni no Gulbenes un Tirzas austrumos, caur Dzērbeni un Skujieni, gar Rāmuļiem, Drabešiem un Ieriķiem, uz Līgatni rietumos, stiepjas ar senām svētvietām ļoti bagāta josla. Šajā joslā no vidus, kur vietvārdos dominē Elki, Elku kalni, Kriēvaiši, Krievkalni, Krīvkalni, uz austrumiem daudz Vīcēnu, Ūseņu, Baltuļu, bet uz rietumiem savukart - Rāmuļi, Ramši, Ramas. Te ir jaušams apstiprinājums lietuviešu un krievu baltu vēstures pētnieku secinājumiem par savas pasaules izkārtojumu pēc mitoloģiska pasaules modeļa. Ar to arī faktiski sākas stāsti par Vidzemes senlaikiem. Arī par daudzināto Tālavu, kurai kādreiz bija liela loma tagadējās Latvijas nosaukuma tapšana un tās tautu likteņgaitās. Tie ir stāsti par vel baltām lappusēm pasaules kultūras vēsturē.

teika par lielo liepu

Kur tagad Cēsu rajona liepa, tur sensenos laikos varena liepa augusi, un tās galotne sniegusies līdz pašām debesīm… Tā sākas kāda teika, kas 1946.gadā no liepēniešu Vedriķu māju saimnieka noklausīta.