Tautas atmiņa nostāstos un teikās saglabājusi daudz vēsturisku patiesību, kuras šķietami neticamo fabulu iespaidā palikušas ārpus ievērības kā neizglītotu zemnieku blēņu stāsti. Taču nostāstos un teikās, tāpat kā tautiskajos rakstos, ir jāiedziļinās ar citu pasaules redzējumu, jo tie taču izdzīvojuši līdz mūsu dienām dažkārt pat no tāliem senlaikiem. Koks, īpaši ozols un liepa, latviešiem līdz šim vienmēr saistījies ar zināmu svētumu un ar dažādiem zemkopja ticējumiem. Bet mīti un ticējumi sakņojas dabas vērojumos gūtas atziņās. Vispirms jau, lapu koki aug tur, kur zemkopis var iekopt druvas un turēt lopus. Pīlādzis aug laba miežu zemē, bet, kur apses un melnalkšņi, tur labi padodas rāceņi. Liepa savukārt necieš seklos pazemes ūdeņus un norada uz labu bišu dravu vietu. Kopumā šadi koku vērojumi saistās ar noteiktu vidi, kuru mūsu tālie senči plašākā vai šaurākā mērogā saprata kā pasauli, un kurā koks iekļāvās ka dzīvības zīme. Pasaule, tāpat kā koki, sulo, sazaļo, nodzeltē un iegrimst ziemas miegā.