Jebkura zinātne, kas savā attīstības gaitā apstājusies, ir mirusi zinātne. Šobrīd to var teikt par Latvijas senvēsturi. Nenoliedzami, tas ir liels robs, vispirms jau kultūrā. Savas tautas vēstures nezināšana ir kultūras pagrimuma pazīme, ar ko velti cerēt uz senas vai augstas kultūrtautas titulu. Pienācis laiks apkopot un darīt zināmus tos baltu cilšu vēstures izpētes guvumus, kas kopš četrdesmitā gada palikuši plašām tautas masām nezināmi "padomju tautas" radīšanas procesos, kuru mērķis bija tautu nacionālās apziņas iznīdēšana. Līdz ar to tika cirsts pamatīgs robs pasaules kultūras vēsturē. To liecina arī tās senlaiku pēdas, kas vēl atrodamas Latvijas dajā, ko pazīstam kā Vidzemi un, kas ilgus gadus bijusi liegta plašākai izpētei. Tamdēļ stāstos par Vidzemes senlaikiem izmantoti galvenokārt individuāli cittautu un pašmāju vēstures izpētes entuazistu atklājumi un secinājumi.

Vēstures gaita, kuras iznākums ir etniskā kopība, ko sauc par latviešiem, bijusi daudzslāņaina un migrācijas līkločiem bagāta. Tā uzdevusi ne vienu vien mīklu baltu senlaiku pētniekiem. Balti savā izplatībā, kas kādreiz sniegusies no Okas līdz Austrumprūsijai un no Valdaja augstienes līdz Pripetes purviem, vairs saglabājušies vienīgi Latvijas un Lietuvas teritorijā. Taču šeit izveidojušos divu nelielo tautu- latviešu un lietuviešu saglabātā senā kultūra ir nonākusi īpašā daudzu pasaules vēsturnieku uzmanības lokā.