baltologu V.Ivanova un V.Toporova secinājumiem senbaltu kulturas pētījumos, visa mūsu sentēvu kultūra bijusi izkārtota pec noteikta pasaules modeļa principa. īpašu interesi starptautiskā mērogā izraisījis N.Vēļus darbs "Seno baltu pasaules uzskats", kurā izveidots oriģināls seno baltu pasaules uzskata struktūras uzmetums. Atšķirības krāsu, skaitļu, mītisko būtņu, augu, dzīvnieku utt. popularitātē dažādos Lietuvas novados, ļāvušas pētniekam visu baltu ģeogrāfisko areālu virzienā austrumi rietumi iedalīt trīs lielās zonās, parādot, ka austrumu areālā dominē debesu, vidus areālā - zemes, bet rietumu areāla - pazemes mitoloģija. Šis iedalījums saistīts ar indoeiropiešiem raksturīgo trīsdaļīgo sociālo struktūru (priesteri un amatnieki, zemkopji un lopkopji, karavīri), kuras pamati jāmeklē mītiskajā Pasaules kokā, pēc kura pazemes sfēra atbilst šī koka celmam un saknēm, zemes jeb virszemes sfēra - stumbram, bet debesu sfēra - zariem. Šāds mitoloģisks pieņēmums izriet no noteikta laikmeta telpas izpratnes vispārinātiem principiem. Šāda pasaules telpas iztēlojuma māksla, salīdzinājumā ar paleolīta mākslu, ir radījusi mitoloģisku figūru, kurā skaidri izšķiramas septiņas koordinātas: augša, centrs, apakša,ziemeļi, dienvidi, austrumi, rietumi.