Figūras kontūras sakrīt ar lietuvju tautas kāzas lietoto "dārzu" - no salmiem darinātu greznojumu, kas simbolizē pasaules struktūru (l.zīm.). Plaknē šāda figūra iezīmējas kā kvadrāts vai rombs ar centru, kurā krustojas perpendikulāru divu "pasaules koku" atveidi, kuriem domāts ziemeļu - dienvidu un austrumu - rietumu virziens. Saprast pasauli kā vienotu, pēc pasaules mitoloģiskā modeļa izkārtotu sistēmu, senlaikos nozīmējis to savdabīgi pazīt, izdalīt no pirmatnības haosa un padarīt par "savu". Tāpēc visas baltu cilšu un tautu apdzīvotās teritorijas, visa kultūra un sociālā dzīve bijusi mitoloģiski interpretēta. Sakrustoto "koku" horizontālajā pasaules redzējumā, par Pasaules koku jāpieņem tas, kurš no dienvidiem aug pret ziemeļiem, veidojot pasaules telpu, bet otrs, kura galotne vērsta pret austrumiem, jāpieņem mūsu sapratnē kā "civilizācijas koks" virszemē.

Ziemeļu - dienvidu variantā Vidzemē vēl tagad var konstatēt izsenis cilvēku apgūto (ar kultūru saistīto) un neapgūto - ar dabas pirmatnību saistīto. īpaši tas sakāms par tiem Vidzemes apvidiem, kuros vēl saglabājušies lielu mežu masīvu pārpalikumi. Tādi ir Valmieras, Valkas, Alūksnes un Gulbenes rajonos. Šeit, gan dabā, gan pēc māju un vietu senajiem nosaukumiem, no kādreizējo novadu sakrālajiem centriem var sazīmēt iekoptu lauku un mežu diferencējumu dienvidu - ziemeļu virziena. Tam atbilst ari senāko viensētu apbūves izkārtojums. Piemēram, dzīvojamo eku ^iirrniiKH virziens, orientēts pēc Pasaules