4. - 5.g.s. tās apmetās uz dzīvi Lietuvas vidienē un tad sāka izplatīties uz ziemeļiem, bet 6. un 7.g.s. mijās parādījās Latvijā. Vispirms Augšzemē, Vidzemes dienvidaustrumos un Rietumlatgalē. Arheologi šīm ciltīm piedēvē agrīnos līdzenos kapus. Visvairak to ir Dienvidvidzemē, tamdēļ šos baltus sauc par Vidzemes latgaļiem. Zīmīgi, ka šo baltu cilšu migrācijas strāva no Lietuvas vidienes virzījusies galvenokārt tikai ziemeļu virzienā un neieplūda Žemaitijā. Tikai kāda neliela daļa no Lietuvas ziemeļu novadiem apmetusies Dienvidkurzemē un Rietumzemgalē.

Si tiekšanās uz ziemeļiem bez ārēju speķu iespaida liecina par turēšanos pie savas Pasaules koka principiem, izraugoties jaunu dzīves telpu. No savas senākās dzimtenes padzītās austrumbaltu ciltis, pārnākušas pāri Daugavai, sakņojumu jaunajam Pasaules kokam izraudzījās Dienvidvidzemē, audzējot "stumbru" uz ziemeļiem, kura centrālā josla pēc sakrālajiem centriem vēl tagad jaušama līnijā Pļaviņas, Skujiene, Rauna, Trikāta, Jērcēni. Aptuveni starp Skujieni un Dzērbeni ir apvidus, kas īpaši bagāts ar virszemes mitoloģijai veltītiem baltu sakrālajiem centriem, un šeit arī meklējams viens no senākajiem Vidzemes latgaļu Pasaules koku "stumbra" vidiem - Pasaules vidus, viduszeme. Tagadējie Vidzemes, Latgales un Zemgales nosaukumu skaidrojumi pēc to ģeogrāfiskā izvietojuma un raksturīgākajām īpatnībām nav ar jūtamu vēsturisku segumu.