saule! Jāatzīstas gan, ka gaidīju tevi tikai ar vakara autobusu …
— Atbraucu savā mašīnā. Vai netraucēju tevi?
— Nebūt ne! Nekada ziņā! Velnišķīgi priecājos tevi redzēt! Stāsti tak, kā klājas? Kā darbojas tava jaunā baterija?
— Csst! Nejautā! Tu taču zini — tas ir noslēpums!
— Nu labi, lai paliek, noslēpumainais atompētniek! Starp citu, esmu jums daudz pateicības parādā par radioaktīvo izotopu pēdējo sūtījumu. Tas lieti noderēja. Turpmāk gan centīšos jūs vairs neapgrūtināt. Man pašam tagad ir kaut kas vērtīgāks.
— Vērtīgāks? — es brīnījos.
— Csst! Nejautā! Tas ir noslēpums.
Gaitenī aiz mums saklausīju vieglus soļus, aiz puspievērtajām durvīm šķita pavīdam trausls sievietes siluets. Bet es taču zināju, ka Klērs nav precējies un ar sievietēm neaizraujas.
It kā uztvēris manu skatienu, draugs aplika roku man ap pleciem un pagrieza ar muguru pret durvīm.
— Tu nemaz neesi mainījies. Tāds pats kā arvien! Iesim nu iekšā!
— Tev gan nevaru teikt to pašu. Tu esi novecojis.
— Var jau būt, var jau būt… Lūdzu, ej pirmais!
Klēra darba kabinetu ar grāmatu pieblīvētajiem plauktiem, kur medicīnas literatūras nebija daudz, es labi pazinu. Kaut gan tobrīd kabinetā neviena neredzēju, gaisā bija jaušams viegls, tīkams aromāts, un es to dziļi ieelpoju. To ievērojis, Klērs, aizsteigdamies priekšā maniem jautājumiem, paskaidroja: