— Pirms dažām dienām mani apmeklēja kāda ievērojama aktrise, protams, kā paciente, un, redzi, viņas smaržas joprojām šeit saglabājušās. Cik apbrīnojami progresē mūsdienu ķīmija!
Kā parasti tamlīdzīgos gadījumos, sākās nesakarīga, saraustīta saruna. Kad pastāstīju Klēram par savas māmuļas nāvi, mani nepatīkami pārsteidza viņa vārdi:
— Lūk kā? Lieliski!
— Kā tā — lieliski? — es sašutis un sarūgtināts iesaucos.
— Ak nē! Es tikai gribēju teikt, ka beidzot saprotu, kāpēc tu tik ilgi biji nozudis. Tātad tagad tu esi gluži viens šai pasaulē?
— Jā.
— Iespejams, ka tada gadījumā varēšu tev ko interesantu piedāvāt. Pagaidām gan tas vēl tikai projekts. Sīkāk par to parunāsim vakarā.
— Un tava laboratorija? Vai tajā ir kas jauns?
— Ja vēlies palūkoties, nāc līdz.
Klērs savu laboratoriju bija iekārtojis pēc latu, kad es pēdējoreiz pirms četriem gadiem šeit viesojos. Tā bija plaša, gaiša, iegarena Irlpa, kas aizņēma visu mājas dibenplānu. Apstājies uz sliekšņa, es pat sajūsmā iesvilpos. Pametis skatienu apkārt, ievēroju mikro- manipulatoru un mākslīgo sirdi. Nelielā. 11 mišā blakustelpā slējās milzīgs rentgen- aparāts. Laboratorijas vidū uz galda viegls pārklājs sedza vēl kādu ierīci.
— Kas tas? — es pavaicāju.
— Tas? Tāpat vien… Vēl nav gatavs. Tikai modelis …
— Nemaz nezināju, ka tu proti konstruēt aparātus. Varbūt es kā fiziķis varēšu tev palīdzēt?