—   Vēlāk redzēsim. Pagaidām par to ne­runāsim.

—   Kā tev tīk, — aizvaino!i atteicu. - -Bet ja nu šis daikts tev deguna priekšā eksplodē?

Zvans pie ārdurvīm mūs iztraucēja.

—    Nolādēts! Madlēna ir aizgājusi. Būs pašam jāielaiž.

Palicis vienatnē, piegāju pie noslēpumainā aparāta, bez liekām ceremonijām pacēlu pār­klāju un pārsteigumā sastingu. Primitīva modeļa vietā, ko biju cerējis ieraudzīt, ma­nām acīm atklājās sarežģīta metāla un stikla cauruļu, caurspīdīgu un matētu spuldžu un stingri nostieptu vadu konstrukcija. Neskai­tāmo ciparnīcu savādās divkāršās bultas rā­dīja man nezināmu mērvienību iedaļas. Esmu redzējis daudz un dažādas, pat ārkārtīgi

komplicētas ierīces, un tādu arī mūsu labo­ratorijā netrūksi, taču kaut ko tamlīdzīgu skatīju pirmoreiz.

Gaitenī uz akmens plākšņu grīdas atska­nēja drauga steidzīgie soļi. Atri nolaidis pār­klāju, vienaldzīgi sāku vērties pa logu dārzā.

—   Kāds bērns saslimis ar difteriju. Mana kolēģa nav mājās. Pie slimnieka došos es pats. Pasēdi tikmēr kabinetā un palasi kādu grāmatu.

—   Ja vēlies, varu tevi turp aizvest savā mašīnā. Tā stāv tepat laukā.

—   Lieliski. Nevajadzēs ņemt no garāžas manējo.