Sēdēdams pie stūres, nemitīgi domāju par pamanītajām dīvainībām. Klērs bija gaidījis* mani tikai vakarā, bet, kad ierados agrāk, likās samulsis. Kādu brīdi viņš kavējās uz sliekšņa, neaicinādams mani iekšā, kaut gan laukā bija dzestrs, lai neteiktu vairāk. Redzēju gaitenī pazibam sievietes siluetu, tūlīt pēc tam Klērs lūdza mani ienākt. Kāpēc viņš kļuva tik priecīgs, kad uzzināja, ka mana māte mirusi? Un beidzot —dīvainā ierīce.. Velns zin, kādam nolūkam tā kalpo? Turklāt biologa laboratorijā! Kas to izgudrojis? Vai Klērs? Visai iespējams. Bet kas to konstruējis? Atcerējies, kādas shēmas Klērs montēja un lodēja institūtā, es neviļus pasmaidīju.
Mēs apturējām mašīnu pie kādas vientuļas fermas. Klērs pie slimnieka uzkavējās ne ilgāk kā piecpadsmit minūtes.
— Nekas nopietns nedraud. Mēs ieradāmies laikus. Ārstēšanu varēs turpināt mans kolēģis.
— Vai tu nemaz vairs nepraktizē?
— Nē. Tam neatliek laika. Daru to vienīgi lad, kad doktors Gotjē aizbraucis vai arī ja viņš lūdz manu konsultāciju.
Atgriezāmies mājās. Klērs lika novietot mašīnu garāžā un palīdzēja ienest ceļa somas istabā, kuru man mēdza ierādīt, kad es šeit viesojos. Blakus atradās Klēra guļamistaba, un, ejot tai garām, šķita, ka sadzirdu vieglus soļus.
Kā allaž, Klēra auklītes, vecās Madlēnas, gatavotā pusdienu maltīte bija ļoti garšīga. Taču Klērs runāja maz. Viņš izskatījās nobažījies, šaubu pilns. Kad ieminējos, ka pēcpusdienā vēlos apciemot dažus paziņas Ei- zisā, viņš atviegloti nopūtās un teica, ka gaidīs mani atpakaļ ap septiņiem.