Sāku viņus saukt, gaņ bīdamies to darīt pārāk skaļi, lai mani nedzirdētu «velnu mednieki», kuriem nu jau noteikti vajadzēja būt mežā. Pēc pāris minūtēm lietus aizkarā iezīmējās plaisa, izgājis tai cauri, nokļuvu sausā vietā un tur sastapu Suiliku.

— Kas noticis? — uztvēru viņa jautājumu.

— Jums draud uzbrukt. Mani tautieši jūs noturējuši par ļaunām būtnēm. Nekavējoties lidojiet prom!

— Pirms rītausmas tas nav iespējams. Turklāt mūsu «esoms» ir tik drošs, ka tavējie mums neko nepadarīs.

Sapratu, ka ar vārdu «esoms» Suiliks apzīmē pretestības pilno, neredzamo aizkaru.

— Vai tiešām jūs ātrāk nevarat aizlidot? — paredzēdams nepatīkamu incidentu, pavaicāju.

— Nē, nevaram. Motori nav kārtībā. Turklāt pacelties tieši ahūnā, pietiekami neattālinoties no planētas, būtu riskanti.

Vārdu «ahūns» Suiliks izteica skaļi, kā vienmēr, kad nojauta, ka svešā jēdziena būtību es nespēšu uztvert.

— Ahūns? Ko tas nozīmē?

Viņš neatbildēja.

Pie mums pienāca kāda no sievietēm, vārdā Esīna, un aicināja:

— Iesim, lūdzu, ksillā!

Mēs viņai sekojām. Tur vēlreiz tikos ar Aasu, slaido isu, kuru biju redzējis laboratorijā. Viņš lika Suilikam atstāstīt mūsu sarunu un tad pievērsās man:

— Vai jūsu tautai ir ieroči?

— Nu, protams! Ļoti dažādi un pat varen spēcīgi, — es atcerējos kodolieročus. — Bet vīriem, kas pašlaik jūs apdraud, šāda bruņojuma nav.

Domās aprakstīju isiem mūsu medību bisi. Aass nomierinājās.

— Tādā gadījumā nevienam no mums nopietnas briesmas nedraud.

Arā atskanēja daži šāvieni, kam sekoja; vilšanās pilni izsaucieni. Aass pagrieza slēdzi. Gaisma nodzisa, un viena kabīnes siena it kā izzuda. Manā priekšā pletās Manjū kla-j jums, šķita, ka es pats tur stāvu spilgtā dienas gaismā. Lietus bija pārstājis, un rnežmalā, kur izbeidzās taciņa, vīdēja divi stāvi ar ieročiem šaušanas gatavībā. Četri īsi nesatricināmā mierā viņus uzmanīja. Atkal atskanēja šāvieni, tad vīlies daudzbalsīgs koris: lodes, atsitušās pret neredzamo sienu, kā melni punkti nekustīgi karājās gaisā.