—  Tātad zināšanu cilvēkam piemīt tieksme kaut ko darīt, lai zinātu?

—  Jā, tieši tā.

—  Bet kā gan deja var palīdzēt Sakatekam zināt?

—  Var teikt, ka Sakateka dejo ar visu, kas viņam ir.

—  Vai viņš dejo tāpat kā es? Es gribu teikt — tā, kā vispār mēdz dejot?

—  Nu, teiksim, tā kā es redzu, bet ne tā, kā tu dejo.

—  Bet vai viņš ari redz tāpat kā tu?

—  Jā, bet viņš vēl ari dejo.

—  Kā Sakateka dejo?

—  Grūti paskaidrot. Tas ir īpašs dejošanas veids, kuru viņš izmanto, kad grib zināt. Bet viss, ko es tev varu par to pateikt, — ir tas, ka, kamēr tu vēl nesaproti zināšanu cilvēka ceļus, nav iespē­jams runāt par deju vai redzēšanu.

—  Bet vai tu redzēji, kā viņš dejo savu deju?

—  Jā. Taču ne ikviens, kurš skatās uz viņa deju, redz, ka tas ir viņa īpašs izziņas ceļš.

Es pazinu Sakateku—katrā ziņā zināju, kas viņš ir. Mēs bijām tikušies, un reiz es izmaksāju viņam alu.

Viņš bija ļoti laipns un teica, ka es varu palikt pie viņa mājās, kad vien pats to vēlēšos. Es jau labu laiku grasījos pie viņa iegriez­ties, taču donam Huanam par to neko neteicu.

1962. gada 14. maijā, ap pusdienlaiku, es piebraucu pie Sakatekas mājas. Viņš bija man paskaidrojis, kā pie viņa nokļūt, un tādēļ es bez pūlēm uzmeklēju viņa māju. Māja atradās stūri, un to no visām pusēm ieskāva sēta. Vārtiņi bija aizslēgti. Es apgāju riņķī, cenšoties ielūkoties mājas iekšienē. Šķiet, tā bija pamesta.