— Don Elias! — es skaļi iesaucos. Vistas izbijās un, sašutumā kladzinādamas, izbira pa pagalmu. Pie žoga piegāja mazs suns. Es gaidīju, kad tas sāks riet; bet viņš vienkārši apsēdās un skatījās uz mani. Es pasaucu vēlreiz, un vistas atkal sāka kladzināt. No mājas iznāca kaut kāda vecene. Es palūdzu viņu pasaukt donu Eliasu.
— Šeit viņa nav, — viņa teica.
— Bet kur es viņu varu sastapt?
— Viņš ir laukā.
— Kur laukā?
—Nezinu. Atnāciet vakarā. Viņš būs ap pieciem.
— Vai jūs esat dona Eliasa sieva?
— Jā, es esmu viņa sieva, — viņa teica un pasmaidīja.
Es gribēju viņu iztaujāt par Sakateku, taču viņa atvainojās un teica, ka slikti runā spāniski. Man nekas citas neatlika, kā vien braukt prom.
Atgriezos ap sešiem vakarā, piebraucu pie mājas durvīm un izkliedzu viņa vārdu. Šoreiz viņš pats iznāca no mājas. Es ieslēdzu magnetofonu, kas karājās man plecā brūnā ādas futrālī un izskatījās pēc fotoaparāta. Pēc visa spriežot, Sakateka mani pazina.
— O, tas esi tu, — viņš smaidot noteica. — Kā klājas Huanam?
— Ar viņu viss kārtībā. Bet kā Jums iet, don Elias?