Viņš neatbildēja. Šķiet, viņš nervozēja. Ārēji viņš bija ļoti mie­rīgs, taču es jutu, ka ar viņu kaut kas nav īsti kārtībā.

—  Vai tu ieradies Huana uzdevumā?

—  Nē, pats atbraucu.

—  Bet kāpēc?

Šai viņa jautājumā jautās patiess izbrīns.

— Gluži vienkārši gribēju ar Jums aprunāties, — es teicu, cenz­damies runāt pēc iespējas dabiskāk. — Dons Huans man stāstīja par Jums apbrīnojamas lietas. Mani tas ļoti ieinteresēja, un es gribē­ju šo to pavaicāt.

Sakateka stāvēja tieši manā priekšā. Ļoti kalsns un dzīslains, ģērbies haki krāsas kreklā un biksēs. Viņa acis bija pievērtas, un viņš izskatījās samiegojies vai, iespējams, piedzēries. Nedaudz vaļā pavērta mute, apakšlūpa atkārusies. Ievēroju, ka viņš dziļi elpo un pat it kā paretam iekrācas. Es iedomājos, ka Sakateka ir piedzēries līdz nemaņai. Taču šī doma bija absolūti bezjēdzīga, jo vēl pirms dažām minūtēm, iznākot no mājas, viņš bija možs un vērīgi mani uzlūkoja.

— Par ko tu gribi runāt? — viņš beidzot noteica.

Viņam bija ļoti nogurusi balss, šķiet, viņš tikai ar milzu pūlēm spēja izteikt katru vārdu. Es sajutos ļoti neveikli. Viņa nogurums it kā pārņēma ari manu ķermeni.

—  Tā, ne par ko īpašu, — es atbildēju. — Gluži vienkārši at­braucu pie jums draudzīgi papļāpāt. Jūs taču kādreiz mani ielūdzāt ciemos.