—  Jā, ielūdzu, bet tagad viss ir savādāk.

—  Kāpēc viss savādāk?

—  Vai tad tu nerunā ar Huanu?

—  Runāju.

—  Tad ko tu gribi no manis?

—  Es domāju, ka varēšu jums uzdot dažus jautājumus.

—  Pajautā Huanam. Vai tad viņš tevi nemāca?

—  Māca, taču es vienalga gribētu Jums uzprasīt par to, ko viņš māca, un uzzināt Jūsu viedokli. Tad es varbūt saprastu, kā man rī­koties.

—  Kāpēc tev tas vajadzīgs? Vai tad tu netici Huanam?

—  Ticu.

—  Tad kāpēc tu nepalūdz viņam pastāstīt par to, ko tu gribi zināt?

—  Es tā arī daru. Un viņš stāsta. Bet ja vēl arī Jūs pastāstītu man par to, ko viņš man māca, es, iespējams, to visu saprastu vēl labāk.

—  Huans var pastāstīt tev visu. Viņš to spēj arī viens. Vai patie­si tu to nesaproti?

—  Saprotu. Bet es gribu aprunāties vēl ari ar Jums līdzīgiem cilvēkiem, don Elias. Nejau katru dienu laimējas satikt zināšanu cilvēku.

—  Huans ir zināšanu cilvēks.

—  Es zinu.

—  Tad kāpēc tu runā ar mani?

—  Es taču teicu, ka atbraucu kā draugs.

—  Nē, nav tiesa. Šoreiz tevī ir vēl kaut kas cits.

Es vēlreiz centos visu paskaidrot, taču nespēju, un tikai ne­skaidri kaut ko murmulēju. Sakateka klusēja. Šķita, ka viņš uzma­nīgi klausās. Viņa acis bija pievērtas, taču es jutu, ka viņš uzmanīgi mani novēro.