Viņš tikko manāmi pamāja. Tad viņa acu plaksti pa­vērās, un es ieraudzīja viņa acis. Viņš skatījās it kā man garām un nevērīgi sita ar labās kājas pirkstgaliem tieši aiz kreisās pēdas. Viņa kājas bija viegli saliektas; rokas slābani nokarājās lejup. Tad viņš pacēla labo roku — tās atvērtā delna bija pagriezta perpendikulāri zemei, bet pirksti izstiepti un pavērsti pret mani. Viņš ļāva savi rokai pāris reizes sašūpoties, bet tad pacēla to manas sejas augstumā, uz īsu brītiņu sastinga šādā pozā un pateica man dažus vārdus. Viņa balss skanēja ļoti skaidri, un tomēr es nesapratu, ko viņš saka.

Pēc mirkļa viņa roka atkal slābani nokrita lejup un viņš sastinga dīvainā pozā — viņš stāvēja uz kreisās kājas pirkstgaliem, bet ar labās kājas pirkstgaliem viegli un ritmiski sita takti aiz kreisās kājas.

Sajutu kaut ko nepatīkamu, tādu kā savdabīgu nemieru. Manas domas sapinās. Es domāju par lietām, kas nekādā veidā nebija sais­tītas ar tobrīd notiekošo. To ievērojis, centos atgriezt savas domas īstenībā, taču, neraugoties uz milzu piepūli, man no tā nekas nesanā­ca. Bija tāda sajūta, it kā man kaut kāds spēks traucētu koncentrē­ties un sakarīgi domāt.

Sakateka nepateica ne vārda, un es nezināju, ko vēl teikt vai domāt. Gluži automātiski pagriezos un aizgāju prom.

Vēlāk uzskatīju, ka nepieciešams to visu izstāstīt donam Hua­nam. Viņš sāka smieties.