1968.gada 2.aprīlī

Dons Huans acumirkli mani vērīgi uzlūkoja—viņu, šķiet, ne­maz neizbrīnīja mana ierašanās, lai gan kopš mūsu pēdējās tikšanās jau bija pagājuši vairāk nekā divi gadi. Viņš uzlika roku man uz pleca, pasmaidīja un teica, ka mans izskats ir izmainījies — esmu kļuvis resns un mīksts.

Es atvedu viņam savas grāmatas eksemplāru. Bez jebkādiem ievadvārdiem izņēmu to no portfeļa un pasniedzu viņam.

— Tā ir grāmata par tevi, don Huan, — es teicu.

Viņš to paņēma un ar labās rokas lielo pirkstu ātri pāršķīra kā spēļu kāršu komplektu. Viņam patika apvāka zaļā krāsa un grāmatas formāts. Viņš aptaustīja grāmatas iesējumu, pāris reizes to pa­grozīja un tad atdeva man grāmatu atpakaļ.

— Es gribu, lai tu to paturi sev, — es teicu. Viņš klusi iesmējās un pagrozīja galvu.

— Labāk nevajag, — viņš teica un, plaši pasmaidījis, piebil­da: — Tu taču zini, ko mēs Meksikā mēdzam darīt ar papīru.

Es iesmējos. Viņa ironija man šķita patiesi brīnišķīga.

Mēs sēdējām parkā uz soliņa nelielas Centrālās Meksikas kal­nu rajona pilsētiņas parkā. Man nebija nekādas iespējas paziņot iepriekš donam Huanam par savu ierašanos, taču es biju absolūti pārliecināts par to, ka noteikti viņu ieraudzīšu. Tā arī notika.

Es atbraucu un uzkavējos šai pilsētiņā pavisam neilgu laiku, un dons Huans nokāpa no kalniem. Es satiku viņu tirgū, kur viņš stāvē­ja pie sava drauga bodītes.