Dons Huans nemaz neizbrīnījās un, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, piebilda, ka esmu ieradies tieši laikā, lai aizvestu viņu atpakaļ uz Sonoru. Mēs aizgājām uz parku un tur pagaidījām viņa draugu—masateku cilts indiāni, pie kura viņš dzīvoja.

Mēs gaidījām apmēram trīs stundas. Pļāpājām par dažādiem niekiem, un jau pašā novakarē, tieši pirms viņa drauga atnākšanas, es izstāstīju viņam kādu atgadījumu, par kura liecinieku biju kļuvis pirms dažām dienām.

Pa ceļam mana mašīna salūza kādas pilsētas nomalē, un man nācās uzkavēties tur trīs dienas, līdz to salaboja. Iepretim autodarbnīcai bija motelis, taču piepilsētu atmosfēra vienmēr mani ļoti nomā­ca, tādēļ es apmetos astoņstāvu viesnīcā pilsētas centrā.

Stāva dežurants man pateica, ka hotelī ir restorāns, bet, kad es nokāpu lejā, lai paēstu pusdienas, atklāju, ka galdiņi ir novietoti arī ārā, uz trotuāra, zem skaistām mūsdienīgas formas sarkanu ķieģeļu arkām. Ārā bija pavēss, un daži galdiņi nebija aizņemti, taču es no­lēmu labāk palikt smacīgajā ēdamzālē, jo pa atvērtajām ārdurvīm pamanīju, ka ārā, pie restorāna trotuāra malā sēd zēnu apavu tīrītāju grupa, kas tūdaļ noteikti man sāks uzbāzties ar savām apavu su­kām.