No savas vietas pa logu labi varēju saskatīt zēnus. Divi jauni cilvēki apsēdās pie galdiņa, un zēni viņus tūdaļ ielenca, piedāvādami notīrīt apavus. Jaunie cilvēki atteicās, un, man par lielu izbrīnu, zēni nebūt neuzstāja, bet klusējot atgriezās un apsēdās savā vietā. Pēc kāda brītiņa no kāda blakus galdiņa piecēlās un aizgāja trīs uzvalkos ģērbušies vīrieši, un zēni, pieskrējuši pie galdiņa, sāka notiesāt ēdie­na atliekas. Pēc mirkļa šķīvju bija tukši. Tas pats atkārtojās arī ar ēdienu atliekām uz visiem cietiem galdiņiem.

Es ievēroju, ka bērni bija ļoti kārtīgi —ja tiem gadījās izliet ūde­ni, viņi to tūdaļ uzslaucīja ar savām apavu tīrāmajām flaneļa lupati­ņām. Vēl es ievēroju, ar kādu badīgu apetīti viņi iznīcināja ēdienu atliekas. Viņi apēda pat glāzē palikušos ledus gabaliņus, citrona šķē­lītes no tējas, mizas un visu pārējo. Pāri nepalika nekas.

Hotelī uzzināju, ka starp bērniem un restorāna īpašnieku pastāv noruna, ka bērniem ir atļauts apgrozīties viesu tuvumā, lai nopelnītu mazliet naudas, un apēst ēdienu atliekas uz galdiem — ar noteiku­mu, ka viņi nevienu nesadusmos un neko nesaplēsīs. Pavisam viņi bija vienpadsmit, vecumā no pieciem līdz divpadsmit gadiem; taču vecākais no viņiem turējās savrup no pārējās grupas. Visi pārējie viņu visādi kaitināja un dziedāja nievājošu dziesmiņu par to, ka viņš ir pārāk vecs priekš viņu kompānijas un viņam jau "vienā vietā" aug mati.