Trīs dienas vērojot, kā viņi līdzīgi maitasputniem metās virsū visnepievilcīgākajām ēdienu atliekām, sāku izjust pret viņiem patie­su līdzjūtību un noraizējies atstāju pilsētu, pilnīgi pārliecināts par to, ka šiem bērniem vairs nav nekādu cerību un viņu pasaule jau ir galīgi noformulējusies ikdienas cīņā par ēdiena drupačām.

—  Tev viņu žēl? — Dons Huans iesaucās.

—  Protams, — es teicu.

—  Kāpēc?

—  Tāpēc, ka man rūp visu apkārtējo cilvēku labklājība. Viņi ir bērni, bet viņu pasaule ir kropla un nožēlojama.

—  Pag! Pag! Kā gan tu vari teikt, ka viņu pasaule ir kropla un nožēlojama? — dons Huans jautāja, izmēdot manis teiktos vār­dus. — Vai tu domā, ka tev pašam klājas krietni vien labāk?

Teicu, ka tieši tā arī domāju; tad viņš pavaicāja, kāpēc. Atbil­dēju, ka, salīdzinot ar šo bērnu pasauli, mana pasaule ir bezgalīgi daudzveidīgāka, jūtu pārbagāta, un tai paveras nesalīdzināmi labā­kas pašapliecināšanās un pilnveidošanās iespējas. Dons Huans sir­snīgi un draudzīgi iesmējās. Viņš teica, ka esmu pārāk pārsteidzīgs savos izteikumos un man nav ne mazākās iespējas noteikt šo bērnu pasaules bagātību un iespējas.