Es nodomāju, ka dons Huans vienkārši ir iespītējies, jo patie­šām uzskatīju, ka viņš aizstāv pretēju redzes viedokli tikai tādēļ, lai mani sakaitinātu. Es no visas sirds ticēju, ka šiem bērniem nav ne mazāko intelektuālās izaugsmes iespēju.

Vēl kādu laiku centos aizstāvēt savu viedokli, bet tad dons Hu­ans man vienkārši pajautāja:

— Vai tad tu reiz man neteici, ka, tavuprāt, augstākais cilvēcis­kais sasniegums ir kļūt par zināšanu cilvēku?

Es tā biju teicis un vēlreiz apliecināju, ka kļūt par zināšanu cilvē­ku —tas, manuprāt, ir viens no lielākajiem intelektuālajiem sasnie­gumiem

— Vai tu uzskati, ka tava ļoti bagātā pasaule palīdzēs tev kļūt par zināšanu cilvēku? — dons Huans ironiski pavaicāja.

Es neatbildēju, un tad viņš noformulēja šo pašu jautājumu sa­vādāk — tā vienmēr rīkojos es, kad uzskatīju, ka viņš kaut ko ne­saprot.

—  Citiem vārdiem sakot, — viņš teica, starojoši smaidīdams par to, ka esmu apjautis viņa stiķi, — vai tava brīvība un neizsmeļa­mās iespējas tev palīdzēs kļūt par zināšanu cilvēku?

—  Nē! — es biju spiests atzīt.

—  Tad kā gan tu vari izjust žēlumu pret šiem bērniem? — viņš nopietni vaicāja.—Jebkurš no viņiem var kļūt par zināšanu cilvēku. Visi man zināmie zināšanu cilvēki bija reiz bērni, līdzīgi tiem, kas tavā acu priekšā ēda ēdienu atliekas un izlaizīja šķīvjus.