Dona Huana arguments izraisīja man nepatīkamu sajūtu. Es izjutu žēlumu pret šiem dzīves pabērniem nejau tāpēc, ka viņiem trūka ēdiena, bet tāpēc, ka pasaule viņiem, manuprāt, jau pašā sākumā bija uzspiedusi intelektuālās nepilnvērtības zīmogu. Taču, pēc dona Huana domām, jebkurš no viņiem varēja sasniegt to, ko es uzskatīju par intelektuālās veiksmes kalngalu, —jebkurš no viņiem varēja kļūt par zināšanu cilvēku. Mans žēlums patiešām šeit nebija īsti vietā. Dons Huans ļoti veikli bija atklājis manus maldus.
— Varbūt, ka tev arī taisnība, — es teicu. — Taču kā lai atbrīvojas no patiesas vēlēšanās palīdzēt savam tuvākajam?
— Bet kā, tavuprāt, viņiem var palīdzēt?
— Atvieglot viņu likteni, pacensties viņus izmainīt. Vai tad tu pats visu laiku to necenties izdarīt.
—Nē. Es nezinu, ko un kāpēc jāmaina citos cilvēkos.
— Bet kā tad ar mani, don Huan? Vai tad tu nemācīji mani tādēļ, lai es varētu izmainīties?
—Nē. Es necenšos tevi izmainīt. Var gadīties, ka reiz tu patiešām kļūsi par zināšanu cilvēku—to nekādi nevar agrāk noteikt, — taču tas tevi neizmainīs. Kādreiz tu, iespējams, varēsi ieraudzīt cilvēkus citā veidā un tad sapratīsi, ka nevar neko izmainīt.
— Kas tas par citu veidu, kā var redzēt cilvēkus?
—Kad redzi, cilvēki izskatās citādi. Dūmiņš tev palīdzēs ieraudzīt cilvēkus kā gaismas diegus.