Bet Bils, kurš spāniski prata tikai dažus vārdus, pateica šai valodā kaut kādu absurdu frāzi. Viņš cerīgi palūkojās uz mani, it kā jautājot, vai viņa teiktajam bija kāda jēga, taču es tā arī nesapratu, ko viņš ar to bija domājis; tad viņš mulsi pasmaidīja un pagāja nost. Vecais vīrs paskatījās uz mani un iesmējās. Es viņam paskaidroju, ka mans paziņa reizēm piemirst, ka viņš nerunā spāniski.

— Turklāt viņš aizmirsa mūs iepazīstināt,—es teicu un nosau­cu savu vārdu.

— Bet es esmu Huans Matuss, ar ko varu Jums pakalpot, — viņš teica.

Mēs sarokojāmies un kādu brīdi klusējām. Es pirmais pārtrau­cu klusumu un izstāstīju viņam par savu nodarbošanos. Paskaidro­ju, ka vācu jebkura veida informāciju par augiem, it īpaši par peijoti. Kādu laiku turpināju enerģiski stāstīt, un, lai gan šai jautājumā biju pilnīgs nejēga, ieminējos, ka ļoti daudz zinu par peijoti. Biju iedo­mājies, ka viņam būs interesanti ar mani sarunāties, ja es palielīšos ar savām zināšanām. Taču viņš neko neteica. Viņš pacietīgi klausī­jās. Tad lēni pamāja un paskatījās man tieši acīs. Viņa acis, šķiet, izstaroja kaut kādu īpašu gaismu. Es aprāvos pusvārdā. Tobrīd biju pārliecināts, ka viņš redz man cauri un zina, kādas muļķības es vi­ņam šeit stāstu. Apjucis novērsu savu skatienu.

— Atnāc kādreiz labāk pie manis uz mājām, — viņš teica un beidzot pārstāja skatīties uz mani. — Iespējams, ka tur mums būs vieglāk sarunāties.