Nezināju, par ko vēl ar viņu varētu parunāt, un sajutos ļoti neērti. Drīz vien atgriezās ari Bils. Viņš acīmredzot saprata manas problēmas un neko neteica. Kādu laiku mēs saspringti klusējām. Tad vecais indiānis piecēlās — bija pienācis viņa autobuss. Viņš atvadījās un izgāja
— Ne pārāk labi sanāca? — Bils jautāja.
— Tā gan.
— Vai tu pajautāji viņam par augiem?
— Jautāju. Taču, manuprāt, visu sabojāju.
— Es taču tev teicu, ka viņš ir ļoti dīvains. Vietējie indiāņi viņu pazīst, taču nekad par viņu nerunā. Bet tas vien jau par kaut ko liecina.
— Un tomēr viņš man teica, ka varu atnākt pie viņa uz mājām.
— Viņš tev tikai pūta miglu acīs. Tu, protams, vari viņu apciemot, bet kāds no tā labums? Viņš tev nekad neko nestāstīs. Bet ja tu sāksi viņu iztaujāt, tad viņš vienkārši klusēs kā zivs, it kā tu būtu pēdējais idiots un gvelz visādas blēņas.
Bils ļoti pārliecinoši sāka stāstīt, ka ir vairākkārt saskāries ar šādiem cilvēkiem, kuri sākumā rada īstu lietpratēju iespaidu. Taču, viņaprāt, nav vērts tērēt laiku, lai iekarotu viņu labvēlību, jo agri vai vēlu šo pašu informāciju var iegūt no kāda cita, kas neizliekas par tādu neaizskaramo. Viņš piebilda, ka viņam nav nekādas vēlēšanās tērēt laiku, lai izdabātu šī spocīgā večuka iegribām, kurš, visticamāk, tikai izliekas par lielu augu pazinēju, taču īstenībā nezina par tiem neko vairāk kā jebkurš cits.