Bils turpināja tādā pašā garā, taču es viņā neklausījos. Manas domas vēl aizvien bija pievērstas vecajam indiānim. Viņš zināja, ka es blefoju. Atcerējos viņa acis, — tās patiesi mirdzēja.
Pēc pāris mēnešiem es atgriezos, lai viņu apciemotu, taču šoreiz nejau vairs kā antropoloģijas students, kas interesējas par ārstniecības augiem, bet kādas citas neizskaidrojamas ziņkāres dzīts. Tas, kā viņš toreiz mani uzlūkoja, kļuva par absolūtu bezprecedenta gadījumu manā dzīvē. Vēlēšanās uzzināt, kas slēpjas aiz šī skatiena, bija kļuvusi man par tādu kā uzbāzīgu ideju. Jo ilgāk es par to prātoju, jo neparastāks tas šķita.
Mēs ar donu Huanu kļuvām draugi, un gada laikā es viņu apciemoju neskaitāmas reizes. Viņa uzvedība un izturēšanās patiesi iedvesmoja, bet humora izjūta šķita vienkārši apbrīnas vērta. It visā, ko viņš darīja, jautās kāda apslēpta un man absolūti neizprotama jēga. Viņa klātbūtnē es izjutu dīvainu labpatiku un tai pašā laikā ari neizskaidrojamu satraukumu. Jau tikai viņa klātbūtne vien neizbēgami lika man dziļi pārvērtēt visus manas līdzšinējās uzvedības modeļus.