Kad pienācu tuvāk, mani uzrunāja jaunākais vīrietis un sieviete. Viņi gribēja, lai es viņus aizvedu. Teicu, ka man mašīnā nav vietas, un parādīju, ka pakaļējais sēdeklis ir piekrauts ar dažādām mantām—mašīnā patiešām nebija vietas. Vīrietis ieteica man braukt lēnām, bet viņi tādā gadījumā izvietotos uz pakaļējā bufera vai guļus uz motora pārsega. Tas bija patiesi idiotisks priekšlikums, taču viņi tik uzstājīgi lūdzās, ka es sajutos neērti un iedevu viņiem naudu autobusa biļetēm.
Jaunākais vīrietis paņēma naudu un pateicās, bet vecākais vienaldzīgi pagrieza man muguru.
— Es gribu, lai mani paved, — viņš teica. — Mani neinteresē nauda.
Tad viņš pagriezās pret mani.
Vai jūs varat man iedot kaut ko ēdamu vai ūdeni? — viņš jautāja.
Man patiešām nebija neka, ko viņiem iedot. Viņi vel kādu laiku pastāvēja, pavēroja, bet tad gāja prom.
Es iekāpu mašīnā un centos iedarbināt motoru. Bija ļoti karsts, un es acīmredzot pārsūcu benzīnu. Izdzirdis startera žņirkstoņu, jaunākais vīrietis apstājās, atgriezās un nostājās aiz mašīnas, grasoties to iestumt. Es sajutos ārkārtīgi neērti un uztraukumā pat sāku straujāk elpot. Beidzot motors iedarbojās, un es aizbraucu.
Kad beidzu stāstīt, dons Huans ilgi klusēja.