— Kāpēc tu man nepastāstīji par to ātrāk? — viņš, uz mani neskatoties, jautāja.
Nezināju, ko atbildēt, paraustīju plecus un teicu, ka nekad neesmu to uzskatījis par īpaši svarīgu atgadījumu.
— Tas ir velnišķīgi svarīgi, — viņš teica. — Visente ir pirmklasīgs mags. Ja jau viņš iedeva tev kaut ko iestādīt, tad viņam bija nopietns iemesls to darīt. Un ja tu satiki trīs cilvēkus, kuri, kā tev likās, pēkšņi uzradās it kā no zila gaisa pēc tam, kad tu to biji iestādījis, tad ari tam bija savs iemesls. Bet tikai tāds muļķis kā tu varēja nepievērst nekādu uzmanību notiekošajam un domāt, ka tas viss nav svarīgi.
— Viņš gribēja uzzināt visu, kas notika, kad es apciemoju Visenti.
Es pastāstīju viņam, ka braucu cauri pilsētai un garām tās tirgum. Man ienāca prātā doma uzmeklēt donu Visenti. Es aizgāju uz tirgu un uzmeklēju vietu, kur parasti tirgoja ārstniecības augus. Tur rindā atradās trīs letes, pie kurām sēdēja trīs resnas pārdevējas. Es aizgāju līdz pašam rindas galam un aiz stūra ieraudzīju vēl vienu leti, pie kuras stāvēja trauslas miesasbūves vīrietis ar sirmiem matiem. Viņš pārdeva sievietei putnu būri.
Pagaidīju, līdz viņš atbrīvojas, un pajautāju, vai viņš gadījumā nepazīst donu Visenti Medrano. Viņš mani vērīgi aplūkoja, taču neko neatbildēja.
— Ko jūs gribat no šī Visentes Medrano? — viņš beidzot jautāja.