Teicu, ka atnācu viņu apciemot sava drauga dona Huana vārdā. Vecais vīrs kādu brīdi mani uzlūkoja, bet tad paziņoja, ka tieši viņš ir Visente Medrano, un piedāvāja man apsēsties. Viņš izskatījās ļoti apmierināts, izturējās brīvi un draudzīgi. Es izstāstīju viņam par savu draudzību ar donu Huanu un tūdaļ sapratu, kā mūsu starpā rodas savstarpēja sapratne un simpātijas. Viņš teicās pazīstam donu Huanu jau kopš tā laika, kad viņiem abiem bija vēl tikai divdesmit gadu. Dons Visente izrādīja patiesu sajūsmu par donu Huanu. Mūsu sarunas beigās viņš pacilātā balsī noteica:
— Huans ir īstens zināšanu cilvēks. Es pats tikai mazliet nodarbojos ar augu spēku. Esmu vienmēr interesējies par to dziednieciskajām īpašībām, pat vācis botānikas grāmatas, kuras tikai nesen pārdevu.
Brīdi paklusējis, viņš pāris reizes pabraucīja zodu, it kā meklēdams vajadzīgos vārdus.
— Varētu teikt, ka es pats esmu tikai lirisko zināšanu cilvēks. Es neesmu tāds, kā mans indiāņu brālis, dons Huans.
Dons Visente vēl kādu brīdi klusēja. Viņa mirdzošās acis lūkojās zemē pa kreisi no manis. Tad viņš pagriezās pret mani un gandrīz čukstus noteica:
— O, cik augstu lido mans indiāņu brālis!
Viņš piecēlās. Šķita, ka mūsu saruna ir galā. Ja kāds cits būtu teicis kaut ko tamlīdzīgu par savu indiāņu brāli, es to būtu uztvēris kā lētu klišeju. Taču dons Visente pateica to tik vaļsirdīgi, un viņa skatienā jautās tāda iekšēja skaidrība un apgarotība, ka mani dziļi aizkustināja viņa teiktais. Un es noticēju, ka viņš visu to pateica absolūti nopietni.