— Liriskās zināšanas, neko teikt! — dons Huans iesaucās. — Visente ir bruho. Kāpēc tu pie viņa gāji?

Es atbildēju, ka viņš pats bija man reiz to palūdzis izdarīt.

— Pilnīgas muļķības! — viņš dramatiski iesaucās. — Es tev teicu, ka kādreiz, kad tu zināsi, kā redzēt, tev jāapciemo mans draugs Visente. Lūk, ko es teicu. Acīmredzot tu neesi klausījies.

Centos iebilst, teikdams, ka nesaskatu neko sliktu tai apstāklī, ka esmu apciemojis donu Visenti, un mani burtiski apbūra viņa ma­nieres un labestība.

Dons Huans pagrozīja galvu un puspajokam izteica apbrīnu par, kā viņš izteicās, "manu satriecošo veiksmi". Viņš teica, ka mana vizīte pie dona Visentes ir tas pats, it kā es būtu iegājis lauvu krātiņā, apbruņojies vienīgi ar rīksti. Dons Huans bija ļoti satraucies, taču es nespēju saskatīt šī satraukuma iemeslus. Dons Visente bija brīnišķīgs cilvēks; viņš izskatījās tik trausls, bet viņa dīvaini izteiksmīgās acis vērsa viņu gluži vai efemeru. Es jautāju donam Huanam, kādā gan veidā tik brīnišķīgs cilvēks varētu izrādīties bīstams.

—  Tu esi neārstējams muļķis, — viņš ļoti asi noteica. — Viņš jau pats nedarīs tev neko ļaunu.