Taču zināšanas — tas ir spēks. Un ja reiz cilvēks ir nostājies uz zināšanu ceļa, tad viņš vairs nav atbil­dīgs par tiem, kas ar viņu mēģina kontaktēties. Tev viņu vajadzēja apciemot tikai tad, kad būsi pietiekami daudz uzzinājis, lai prastu sevi aizstāvēt. Briesmas jau nedraud no viņa paša, bet no tā spēka, kuru viņš pakļāvis un kurš, starp citu, nepieder nedz viņam, nedz ari kādam citam. Uzzinājis, ka tu esi mans draugs, Visente nodomāja, ka tu spēj sevi aizsargāt, un pasniedza tev dāvanu. Droši vien tu viņam iepatikies, un viņa dāvana bija patiesi apbrīnojama, taču tu to neprati izmantot. Cik nožēlojami!

1968. gada 24.maijā

Gandrīz visu dienu uzplijos donam Huanam ar saviem lūgumiem pastāstīt man kaut ko sīkāk par dona Visentes dāvanu. Visdažādā­kos veidos centos viņam pierādīt, ka mēs esam ļoti atšķirīgi, ka tas, kas viņam šķiet pats par sevi saprotams, man var būt absolūti neiz­dibināms.

— Cik augu viņš tev iedeva? — viņš man beidzot pajautāja.

Atbildēju, ka četrus, taču īstenībā nemaz nebiju to precīzi ielā­gojis. Tad dons Huans gribēja sīki un smalki uzzināt visu, kas notika pēc tam, kad es aizgāju no dona Visentes, līdz brīdim, kad apstājos uz lielceļa, lai iestādītu vienu no augiem. Taču arī to es nespēju atce­rēties.

— Augu skaitam un notikumu secībai ir milzu nozīme, — viņš teica. — Kā gan es tev varu pateikt, kas tā bija par dāvanu, reiz jau tu neatceries, kas īsti notika.