Es nesekmīgi centos atsaukt atmiņā visu notikumu secību.
— Ja tu atcerētos visu, kas notika, — viņš teica, — tad es vismaz varētu tev pateikt, kā tu esi pazaudējis savu dāvanu.
Dons Huans bija patiešām satraucies. Viņš ļoti uzstājīgi centās izdibināt turpmāko notikumu gaitu, taču tā bija pilnībā izzudusi no manas atmiņas.
— Kā tu domā, ko es izdarīju nepareizi, don Huan? — es jautāju vienkārši tāpēc, lai uzturētu sarunu.
— Visu.
— Bet es taču precīzi izpildīju visas dona Visentes instrukcijas.
— Tam nav nekādas nozīmes. Vai tad tu nesaproti, ka tas bija absolūti bezjēdzīgi.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka šīs instrukcijas bija domātas tam, kurš prot redzēt, bet nevis idiotam, kurš tikai laimīgas sagadīšanās dēļ palicis dzīvs. Tu aizbrauci pie dona Visentes nesagatavojies. Tu viņam iepatikies, un viņš pasniedza tev dāvanu. Un šī dāvana gandrīz maksāja tev dzīvību.
— Bet kāpēc tad viņš man iedeva kaut ko tik ļoti svarīgu? Ja jau viņš ir mags, tad taču viņam bija jāzina, ka es neko nezinu.
— Nē viņš nevarēja to redzēt. Tu izskaties tā, it kā tu zini, lai gan īstenībā tu zini ļoti maz.
Es atbildēju, ka nebūt necentos izlikties, lai apzināti radītu par sevi zinoša cilvēka priekšstatu.
— Tur jau tā lieta, — viņš teica. — Ja tu būtu izlicies, Visente to noteikti saprastu. Kad es tevi redzu, tu izskaties tā, it kā ļoti daudz zinātu, taču es zinu, ka tas viss neatbilst patiesībai.