— Par kādām zināšanām tu runā, don Huan?
— Par spēka noslēpumiem, protams, par bruho zināšanām. Tāpēc, kad Visente tevi ieraudzīja, viņš pasniedza tev dāvanu, bet tu ar šo dāvanu izrīkojies tā, kā suns izdarās ar ēdienu, kad viņš ir paēdis. Lai to neapēstu citi suņi, viņš to ņem un apčurā. Tagad mēs nekad neuzzināsim, kas tad īstenībā notika. Tu daudz ko esi zaudējis. Cik nožēlojami.
Viņš kādu laiku klusēja, bet tad paraustīja plecus un pasmīnēja.
— Gaušanās neko nedod, — viņš teica, — un tomēr ļoti grūti no tās atturēties. Spēka dāvanas mūsu dzīvē taču gadās tik reti; tās ir patiesi unikālas un bezgala vērtīgas. Man, piemēram, neviens nekad nav pasniedzis tādas dāvanas. Un es pazīstu tikai dažus cilvēkus, kas jebkad tādas saņēmuši. Kauns izniekot tik unikālas lietas.
— Es visu sapratu, don Huan, — es teicu. — Vai es varu kaut kā izglābt savu dāvanu?
Viņš iesmējās un pāris reizes atkārtoja: "izglābt dāvanu".
— Labi izklausās, — viņš teica. — Man tas patīk. Taču tavu dāvanu izglābt vairs nav iespējams.
1968. gada 25.maijā
Šodien dons Huans visu dienu mani mācīja, kā pagatavot vienkāršus slazdus maziem dzīvniekiem. No rīta mēs griezām un tīrījām zarus. Man nedeva mieru daudzi jautājumi, un es centos ar viņu uzsākt sarunu, taču viņš atkārtoja, ka no mums abiem tikai es spēju vienlaicīgi kustināt rokas un muti. Beidzot mēs piesēdām atpūsties, un es tūdaļ izšāvu savu jautājumu: