—  Kad tu skaties uz lietām, tu tās neredzi. Tu vienkārši uz tām skaties, lai, kā man šķiet, pārliecinātos, ka tur kaut kas ir. Bet, tā kā tu neesi saistīts ar redzēšanu, tad lietas, kad tu uz tām skaties, prak­tiski vienmēr izskatās vienādas. No otras puses, ja tu proti redzēt, neviena lieta nekad nav viena un tā pati, kad tu to redzi, un tomēr tā ir tā pati lieta. Piemēram, es tev teicu, ka cilvēks izskatās kā ola. Katrreiz, kad es redzu vienu un to pašu cilvēku, es redzu olu, taču šī nav viena un tā pati ola.

—  Bet ja jau neviena lieta nemēdz būt tā pati, tu taču nevarēsi neko atpazīt. Kāda tad gan nozīme vairs tavai redzēšanai!

—  Tu vari atpazīt lietas. Tu vari redzēt tās tādas, kādas tās ir īstenībā.

—  Bet vai tad es neredzu lietas tādas, kādas tās ir īstenībā? —Nē. Tavas acis ir iemācījušās tikai skatīties. Lūk, piemēram, tie trīs meksikāņi, kurus tu satiki. Tu viņus sīki jo sīki aprakstīji un pat izstāstīji man, kā viņi bija ģērbušies. Un tas tikai lieku reizi aplie­cina, ka tu viņus vispār neredzēji. Ja tu spētu redzēt, tu tūdaļ pat būtu sapratis, ka viņi nemaz nav cilvēki.

—  Tie nebija cilvēki? Bet kas gan cits?

—  Viņi nebija cilvēki, tik vien.

—  Tas taču nav iespējams. Viņi bija gluži tādi paši, kā tu un es.

—  Nē, viņi nebija tādi paši. Es esmu par to pilnīgi pārliecināts.