Es viņam pajautāju, kas tad viņi bija — gari, spoki vai mirušo cilvēku dvēseles. Viņš atbildēja, ka nezina, kas ir gari, spoki un dvē­seles.

Paņēmu no mašīnas Vebstera vārdnīcu un iztulkoju viņam vār­da "spoks" skaidrojumu: "Varbūtējs bezķermenisks miruša cilvēka gars, kuru dzīvi cilvēki uztver kā bālu miglainu parādību." Sameklē­ju ari gara skaidrojumu un iztulkoju viņam ari to: "Pārdabiska būtne, parasti spoks, kas mīt kādā noteiktā vietā un kurai piemīt noteikts (labs vai slikts) raksturs."

Viņš teica, ka tos, šķiet, varētu nosaukt par gariem, lai gan visi skaidrojumi, kurus es nolasīju, nesniedz precīzu viņu aprakstu.

—  Vai viņi kaut ko sargā?

—  Nē, viņi neko nesargā.

—  Vai viņi ir uzraugi? Tie, kas novēro un kontrolē cilvēkus?

— Viņi ir spēki, ne labi un ne slikti, kurus bruho iemācījies sev pakļaut.

—  Vai viņi ir sabiedrotie, don Huan?

—  Jā, viņi ir zināšanu cilvēka sabiedrotie.

Pirmo reizi mūsu astoņus gadus ilgās draudzības laikā dons Huans pieskārās "sabiedrotā" jēdziena skaidrojumam. Es desmitām reižu biju lūdzis viņam to izskaidrot. Viņš parasti noraidīja manus jautājumus, atbildot, ka es pats zinu, kas ir sabiedrotie, un būtu ļoti muļķīgi runāt par to, kas man jau tāpat ir zināms. Tik tieši dona Huana izteikumi par sabiedroto būtību, tas bija man kas pavisam jauns, tādēļ turpināju uzdot viņam jautājumus.