Es, gluži tā pat kā jebkurš cits, biju iemācīts saskatīt cilvēkā vāju būtni, kas pēc savas būtības nolemta kļūdām un neveiksmēm. Mani pārsteidza tas, ka dons Huans neatstāja ne mazāko vājuma vai bezcerības iespaidu, un, jau tikai atrodoties viņam līdzās vien, pārliecinājos par viņa dzīvesveida pārākumu. Acīmredzot viens no viņa tālaika zīmīgākajiem izteicieniem attiecās uz mūsu iekšējās būtības principiālo atšķirību. Reiz pa ceļam uz dona Huana māju es sajutos īpaši nelaimīgs. Visa mana dzīve toreiz veidojās kaut kā pa­visam ačgārni, un mani nepārtraukti nospieda smagu iekšēju perso­nīgu psiholoģisku konfliktu un nesaskaņu slogs. Es ierados nīgrs un nervozs.

Mēs apspriedām manu interesi par zināšanām, taču, kā jau pa­rasti, runājām par visai atšķirīgām lietām. Es ar to sapratu akadē­miskas zināšanas, kas sniedzas ārpus personīgās pieredzes robe­žām, bet viņš runāja par tiešu pasaules zināšanu.

— Vai tu kaut ko zini par savu apkārtējo pasauli? — viņš jau­tāja.

—Es zinu visdažādākās lietas…

—Nē, es domāju ko citu. Vai tu sajūti pasauli ap sevi?

— Es sajūtu pasauli tik, cik spēju.

— Arto vien nepietiek. Tev jāsajūt viss, citādi pasaule zaudē savu jēgu.

Es minēju klasisko argumentu par to, ka man nebūt nevajag nogaršot zupu, lai uzzinātu tās recepti, un nevajag saņemt strāvas triecienu, lai uzzinātu par elektrību.