— Tu man apgalvoji, ka sabiedrotie atrodas augos, — es teicu, — velnābolā un sēnēs.
—Es nekad tev to neesmu teicis,—viņš kategoriski iebilda. — Tu pats visu laiku izdari priekšlaicīgus secinājumus.
— Bet es taču to pierakstīju savā bloknotā, don Huan.
—Tu vari pierakstīt visu, kas tev tīk, tikai nesaki man, ka es tev to esmu teicis.
Es viņam atgādināju, ka pašā sākumā viņš man teica, ka viņa benefaktora sabiedrotais bija velnābols, bet viņa paša sabiedrotais — dūmiņš; un ka vēlāk viņš man to izskaidroja, sakot, ka sabiedrotais atrodas katrā augā.
—Nē. Nav tiesa, — viņš saviebās. — Dūmiņš ir mans sabiedrotais, taču tas nenozīmē, ka mans sabiedrotais atrodas smēķējamā maisījumā vai sēnēs, vai manā pīpē. Viņiem visiem jāsavienojas vienā veselumā, lai es varētu kontaktēties ar sabiedroto, un šo sabiedroto es pēc saviem ieskatiem saucu par dūmiņu.
Dons Huans teica, ka trīs cilvēki, kurus es redzēju un kurus viņš nosauca par "tiem, kas nav cilvēki" (los-que-no-son-gente), īstenībā bija dona Visentes sabiedrotie.
Es viņam atgādināju, ka pēc viņa paša teiktā Meskalito atšķiras no sabiedrotā ar to, ka sabiedroto nevar ieraudzīt, bet Meskalito var ļoti viegli ieraudzīt.
Pēc tam mēs uzsākām ilgu diskusiju. Dons Huans apgalvoja, ka sakot, ka sabiedroto nevar ieraudzīt, viņš bija domājis tā spēju pieņemt jebkuru formu. Kad es viņam atgādināju, ka tieši to pašu viņš bija man teicis par Meskalito, dons Huans pārtrauca sarunu, paziņojot, ka redzēšana, par kuru viņš runā, — tā nav vienkārša "skatīšanās" uz lietām un ka es esmu visu saputrojis sava iedzimtā pļāpīguma dēļ.