* * *
Pēc divām stundām dons Huans atkal atgriezās pie sarunas par sabiedrotajiem. Sajutu, ka viņu nez kāpēc kaitina mani jautājumi, tādēļ neko vairs nejautāju. Tobrīd viņš mani mācīja, kā pagatavot lamatas trušiem; man vajadzēja turēt garu koku un pēc iespējas vairāk saliekt, tā, lai viņš varētu koka galus sasiet ar auklu. Koks nebija pārāk resns, tomēr man bija krietni vien jānopūlas, lai to saliektu. Kad viņš beidzot sasēja auklu, manas rokas drebēja no sasprindzinājuma, bet kakls bija notirpis absolūti nejūtīgs.
Mēs apsēdāmies, lai atvilktu elpu, un dons Huans atsāka sarunu. Viņš teica, ka acīmredzot es neko nespēju saprast, līdz neesmu par to aprunājies, tāpēc viņš neiebilst pret maniem jautājumiem un grasās man pastāstīt par sabiedrotajiem.
— Sabiedrotie neatrodas dūmiņā, — viņš teica. — Dūmiņš paņem tevi uz turieni, kur atrodas sabiedrotais, bet, kad tu kļūsi ar sabiedroto par vienotu veselumu, tev jau vairs nevajadzēs pīpēt. Kopš šībrīža tu vari izsaukt savu sabiedroto, kad vien vēlies, un likt darīt viņam visu, ko vien vēlies. Sabiedrotie nemēdz būt ne labi, ne slikti, magi tos izmanto tā, kā paši to uzskata par vajadzīgu. Man patīk dūmiņš kā sabiedrotais, jo viņš neprasa no manis pārāk daudz. Viņš ir uzticams un godīgs.