— Tas skan visai muļķīgi, — viņš teica. — Kā redzu, tu gribi pieķerties saviem argumentiem, neraugoties uz to, ka tie tev neko nedod. Tu gribi palikt tāds pats, kā līdz šim, pat ja tas ir pretrunā ar tavu labklājību.

—  Nesaprotu, ko tu ar to gribi teikt.

—  Es gribu teikt, ka tev trūkst veseluma. Tevī nav miera.

Šis apgalvojums mani saniknoja. Jutos aizvainots, jo iedomā­jos, ka viņš nav pietiekami kompetents, lai spriestu par manu rīcību vai manu personību.

—  Tu esi problēmu pārpilns, — viņš teica. — Kāpēc?

—  Es esmu tikai cilvēks, don Huan — es īgnu norūcu.

Es šo frāzi pateicu tā, kā to mēdza teikt mans tēvs. Kad viņš teica, ka ir tikai cilvēks, tad vienmēr ar to bija domājis, ka ir vājš un neaizsargāts, un viņa vārdos, — gluži tāpat kā tagad manējos, jau­tās pilnīgs izmisums un nolemtība.

Dons Huans palūkojās uz mani tāpat kā mūsu pirmajā tikšanās reizē.

—  Tu pārāk daudz domā par sevi, — viņš teica un pasmaidī­ja. — Bet tas izraisa dīvainu nogurumu, kas liek tev norobežoties no ārējās pasaules un pieķerties saviem paša spriedelējumiem. Tāpēc problēmas — tas ir vienīgais, kas tev vispār ir. Es arī esmu tikai cilvēks, taču ietveru šais vārdos pavisam citu jēgu.

—  Ko tu ar to domā?

—  Es esmu atbrīvojies no savām problēmām. Ļoti slikti, ka mana dzīve ir pārāk īsa un es nevaru pieskarties visam tam, kam gribētu. Taču tā nav problēma, bet vienkārši nožēla.