«Šīs divi lietas es reiz dabūju no kāda tirgotāja, kas tās bija atradis Mekā 4 uz ielas,» sacīja sīktirgotājs. «Nezinu, kas viņās iekšā, bet jums tās varu piedāvāt par lētu naudu, jo es nezinu, ko ar tām iesākt.»
Kalifs, kas labprāt krāja savā bibliotēkā vecus rakstus, lai gan tos neprata lasīt, nopirka kārbiņu un rakstu zīmes un atlaida sīktirgotāju.
Bet kalifam gribējās zināt, kas tajā rakstā teikts, tāpēc viņš jautāja lielveziram, vai tas nezinātu kādu, kas to prastu iztulkot. «Žēlīgais kungs un pavēlniek,» lielvezirs atbildēja, «netāl no lielās mošejas dzīvo kāds vīrs, vārdā Selims Gudrais, tas prot visas valodas, ataicini to, varbūt viņš sapratīs noslēpumainās zīmes.»
Gudrais Selims drīz vien bija klāt. «Sēlim,» kalifs viņam sacīja. «Solim, stāsta, ka tu esot ļoti mācīts. Tad paraugies te šais rakstos, vai tu proti tos salasīt. Ja tu tos izlasīsi, došu tev jaunu svētku uzvalku, ja ne, tad dabūsi divpadsmit pliķus un divdesmit piecus cirtienus pa pēdām par to, ka velti esi valkājis Selima Gudrā vārdu.»
Selims paklanījās, sacīdams: «Ak valdniek, lai notiek tavs prāts!» Ilgi viņš pētīja rakstu zīmes, beidzot izsaucās: «O kungs, tas ir latiniski, lai mani vai uzkar!»