«Kā, manu meitu vairs iekšā nelaist?» iesaucās ķēniņiene, un dusmas iedegās viņas vaigos. «Es zinu gan, no kā tas nāk; mūsu ļaunā krustmāte mūs apmelojusi.»
«Mode? — nevar būt!» iesaucās Pasaciņa. «Viņa tak vienmēr tik laipna.»
«Ak! es pazīstu šo viltnieci,» atbildēja ķēniņiene, «bet viņai par spīti, meit, palūko vēl: kam labs kas darāms, nevar rokas klēpī turēt.»
«Māt! bet ja nu viņi mani pavisam padzen, vai arī, viņas apmelotu, ļaudis mani nonievā un pamet kaut kur kaktā?»
«Ja pieaugušie, Modes apstulboti, tevi nicina, tad griezies pie mazajiem, — tik tiešām, ka tie ir mani mīluļi! Viņiem es ar taviem brāļiem Sapņiem esmu sūtījusi skaistākās ainas, un arī pati daudzreiz esmu viņu vidū pakavējusies, tos apkampusi un skūpstījusi, un jauki rotaļājusies līdz ar viņiem. Viņi mani labi pazīst. Mana vārda viņi nezina, bet bieži es esmu novērojusi, ka naktīs viņi aizgrābti raugās manos zvaigžņu pulkos un rītos līksmi sasit plaukstas, redzēdami mākoņ- aitiņas zilajās debesu pļavās. Arī lieli izauguši, viņi mani vēl mīl: mīļmeitiņām es palīdzu raibus vainagus pīt, un nevaldāmie zēni top klusāki, kad apmetas pie viņiem klinšu augstumos, kur miglainās tāles zilajos kalnos uz manu mājienu iznirst staltas pilis un greznas pilsētas, un vakara stundās sarkanīgie mākoņi rindojas par drošsirdīgu jātnieku vai brīnumainu svētceļnieku pulkiem.»