«Ak, šie labie bērni!» aizgrābta iesaucās Pasaciņa. «Jā, lai notiek! Es iešu vēlreiz pie viņiem.»
«Jā, meit,» sacīja ķēniņiene, «ej pie viņiem! Es tevi vēl labi glīti uzposīšu, lai tu būtu mazajiem par prieku un lai lielie tevis neatstumtu. Redzi, es tevi ģērbšu Almanacha tērpā.»
«Almanacha tērpā, māt? Ak! — man kauns ļaužu priekšā tā greznoties.»
Ķēniņiene pamāja, un kalpones atnesa košo Almanacha tērpu. Tas bija spilgti raibs un bagāti izrakstīts.
Kalpones sakārtoja skaistules garos matus, piesprādzēja viņai zelta sandales pie kājām un apvilka tērpu.
Kautrīgā Pasaciņa neuzdrošinājās ne acu pacelt, bet māte nolūkojās meitā ar labpatiku un, viņu apkampdama, sacīja: «Ej, mana svētība lai ir ar tevi! Un, ja vēl viņi tevi smies un nicinās, tad nāc pie manis atpakaļ, varbūt vēlākās paaudzes, dabai tuvākas, tev atkal pieķersies no visas sirds.»
Tā sacīja ķēniņiene Fantazija. Pasaciņa laidās uz zemi. Pukstošu sirdi viņa tuvojās tai vietai, kur atradās gudrie sargi. Viņa nodūra galvu, saņēma ciešāk savu skaisto tērpu un nedrošiem soļiem tuvojās vārtiem.
«Stāvi!» atskanēja cieta, rupja balss, «Šurp, sargi! Te nāk atkal jauns Almanachs!»
To dzirdēdama, Pasaciņa nodrebēja. Saskrēja pulks pavecu vīru, drūmām sejām; dūrēs sažņaugtas asas rakstāmspalvas viņi pavērsa Pasaciņai pretī kā šķēpus. Viens izspraucās no bara un, ar rupjo roku pasaciņu aiz smakra saņemdams, uzsauca: «Galvu augšā, Almanacha kungs, lai no acīm varam nolasīt, vai esi vai neesi no īstajiem!»