Pasaciņa nosarka, pacēla galvu un atvēra tumšās acis.
«Pasaka!» izsaucās sargi un smējās pilnā kaklā. «Pasaka! Un mēs nevarējām nobrīnīties vien, kas tur nāk! Kāpēc nu tu ierodies šādā tērpā?»
«Māte man tādu uzdeva,» Pasaciņa atbildēja.
«Tā? Viņa domā tevi mums iesmērēt? Netika nekā! Prom, atpakaļ, taisies kā pazūdi!» kliedza sargi cits par citu un sacēla asinātās spalvas.
«Bet es gribu tikai pie bērniem,» lūdzās Pasaciņa, «to taču jūs man neliegsiet?»
«Vai mūsu zemē vēl mazums šādu diedelnieku blandās?» kāds no sargiem iesaucās. «Tie mūsu bērniem sastāsta tikai niekus.»
«Nu, redzēsim, redzēsim, kas viņai šoreiz padomā,» sacīja kāds cits.
«Jā gan,» pārējie iesaucās, «rādi, kas tev omā, bet īsi un ātri, mums maz laika ar tevi te nodarboties.»
Pasaciņa pacēla roku un ar rādītāja pirkstu vilka gaisā dažādas zīmes. Iznira raibu ainu virkne: karavanas, stalti jātnieki greznos tērpos, l<>ltis smilšu tuksnešos; putni un kuģi trakojošās bangās; klusi meži, un ļaužu pilni laukumi un ielas; kauju lauki un klusas nomadas, — aina pēc ainas paslīdēja dzīvā, raibā virtenē.