Pasaciņa, dedzīgi ainas rādīdama, bija ļoti aizrāvusies un nemaz neievēroja, ka vārtu sargi cits pēc cita iemiga. Tikko viņa gribēja sākt rādīt jaunas ainas, kad kāds laipns vīrs pienācis satvēra viņas roku. «Redzi, Pasaciņ,» viņš sacīja, rādīdams uz gulētājiem, «tavi raibumi neder šiem vīriem. Steidzies tikai pa vārtiem iekšā, tad viņi nemaz nezinās, ka tu esi viņu zemē, un tu varēsi mierīga un nemanīta iet savu ceļu. Es tevi vedīšu pie saviem bērniem. Manā namā tu rasi klusu un piemīlīgu mājokli, tur tu varēsi netraucēta nodoties savam darbam. Kad mani dēli un manas meitas būs ar mācībām galā, viņi līdz ar saviem
rotaļu biedriem varēs nākt pie tevis un klausīties tavos jaukajos stāstos. Vai esi tā ar mieru?»
«Ai, labprāt sekošu tev pie taviem mīļiem mazajiem! Centīšos viņiem šad un tad sagādāt patīkamus brīžus!»
Labsirdīgais vīrs laipni pamāja un palīdzēja Pasaciņai tikt pāri gulošiem sargiem. Pāri tikusi, Pasaciņa vēl atskatījās, pasmaidīja un žigli pazuda vārtos.
STĀSTS PAR KALIFU GANDRU
Reiz kādā jaukā pēcpusdienā Bagdades 1 kalifs Hasids2 sēdēja omulīgi izlaidies uz sava dīvana. Lai gan diena bija karsta un nogurdinoša, tomēr kalifs jutās sevišķi spirgts, jo bija mazliet atdusējies, Viņš sūca savu garo rožkoka pīpi, ieņēma šad un tad pa malkam kafijas, ko vergs pasniedza, un pēc katra garda malka apmierināts noglauda savu garo bārdu.