Vārdu sakot, varēja redzēt, kalifs jutās ļoti labi. Šādos brī­žos viņš bija arvien laipns un runīgs; tāpēc arī viņa lielvezirs 3 Manzors savās dienas darīšanās iemanījās viņu apmeklēt taisni ap šo laiku. Arī šoreiz viņš ieradās pēcpusdienā, bet izskatījās ļoti domīgs, ne tāds kā parasti. Pīpi no mutes izņēmis, kalifs sacīja: «Kāpēc tu, lielvezir, esi savilcis tik domīgu seju?»

Lielvezirs sakrustoja rokas pār krūtīm, palocījās valdnieka priekšā un atbildēja: «Kungs, es nezinu, vai izskatos tik domīgs vai ne, bet

lejā pie pils stāv kāds sīktirgotājs, kam tik skaistas lietiņas, ka man tīri žēl, ka nav liekas naudas.»

Kalifs, kas jau sen bija domājis lielveziram sagādāt kādu prieku, sūtīja melno vergu, lai sīktirgotāju tūlīt ved pie viņa augšā. Vergs ar tirgotāju drīz vien bija klāt. Tas .bija paresns, zema auguma, melnīg­snēju seju, noskrandis vīrs. Viņš nesa kasti pilnu dažādām lietām. Tur bija pērles un gredzeni, skaisti apkaltas pistoles, pokāli un matu sukas. Kalifs un viņa vezirs ilgi visu aplūkoja. Beidzot kalifs nopirka sev un Manzoram pa skaistai pistolei, bet vezira sievai matu suku. Patlaban tirgotājs gribēja taisīt savu kasti ciet, kad kalifs, pamanījis mazu at- vilktnīti, kura netika nemaz vaļā vērta, ievaicājās, vai tanī arī vēl esot mantas. Tirgotājs pavilka atvilktnīti un parādīja mazu kārbiņu ar tumšu pulveri un kādu papīru ar dīvainiem burtiem, kurus nepazina un neva­rēja salasīt ne pats kalifs, ne Manzors.