tumšās acis mir­dzēja aiz sajūsmas, redzot tādus gardumus kā kakao jamsu vai niedru žurkas; daļa vīru bija sadalījušies mazās grupiņās un bezcerīgiem, ilgu pilniem skatieniem yērās daudzkrāsaino audumu kaudzēs, pūlēdamies no­stāties izdevīgākā vietā, lai visā pilnībā apbrīnotu šo neiegūstāmo greznumu.

^VLani palīgi un šoferis pazuda krāsainajā, mutuļojo­ša, ā pūlī kā skudras sīrupa kārbā, un man bija jāklīst Apkārt vienam.

Pēc kāda laika es nolēmu pamēģināt nofotografēt kalniešus, sagatavoju fotoaparātu un sāku iestādīt asumu. Bet tai pašā mirklī izcēlās briesmīga kņada: cilšu vīri visi kā viens pameta savu mantību un, mežo­nīgi brēkdami, bēga projām, lai paslēptos. Tas mani pārsteidza, jo parasti afrikāņiem ļoti patīk fotografēties; es pajautāju blakus stāvošajam hausa cilts vīram, kas īsti noticis. Viņš pastāstīja kaut ko ļoti interesantu. Kalnieši, kā redzams, pazīst fotoaparātu un zina — ja to vērš pret cilvēku, iegūst viņa bildi. Bet šie vīri ir cieši pārliecināti, ka ar katru uzņēmumu fotogrāfs iemanto kādu daļiņu nofotografētā cilvēka dvēseles, un, ja šādu uzņēmumu sarodas daudz, fotogrāfs iegūst ne­ierobežotu varu pār savu upuri.

Tas ir uzskatāms piemērs, kā burvestība tiek pārnesta uz mūsdienām; senos laikos cilvēks, _kas bija dabūjis sava upura matu šķipsnu vai kāju nagus, līdz ar to ieguva pār viņu lielu varu; mūsdienās, pēc iezemiešu domām, to pašu panāk fotogrāfs.