Par spīti kalniešu pretestībai, man tomēr izdevās izdarīt dažus uzņēmumus, pie kam es izrīkojos pavisam vienkārši: nostājos iesānis no viņiem un lūkojos pretējā virzienā, bet padusē man bija fotoaparāts, un es tikai knipsēju un knipsēju.
Pagāja vēl kāds laiciņš, un piepeši es ieraudzīju kaut ko, kas izdzina man no galvas visas domas par fotografēšanu un burvestībām.
Kādā no mazajām, tumšajām teltīm, kas rindojās ap tirgus laukumu, pazibēja rūsgans, spalvains kažociņš, un, piegājis tuvāk, lai izpētītu, kas atrodas teltī, es ieraudzīju burvīgu pērtiķīti, piesietu garas auklas galā; dzivnieeiņš tupēja uz putekļainās zemes un skaļi, griezīgi kveica -pumpi». Pērtiķītis bija gaiši ruds, ar baltu krūtežu, gīmis viņam bija melns, tā izteiksme skumja; savādas skaņas, ko viņš izkliedza, šķita kaut kas vidējs starp putna ķērkšanu un kaķa draudzīgo murrāšanu. Kādu brīdi viņš cieši vērās manī un tad negaidot piecēlās, kājās un sāka diet. Vispirms dzīvnieciņš nostājās uz pakaļkājām un sparīgi lēca augšā, lejā, plaši izplētis garas rokas, it kā vēlēdamies mani apskaut un piespiest pie krūtīm. Tad viņš nolaidās uz visām četrām un sāka lēkāt kā gumijas bumba, kājas un rokas atrāvās no zemes, pērtiķītis arvien vairāk iekarsa dejā un lēca augstāk un augstāk.