Beidzot pērtiķītis aprima, brītiņu atpūtās, pēc tam sekoja dejas turpinājums: dzīvnieciņš stāvēja uz visām četrām, gurni palika nekustīgi, bet ķermeņa augšdaļa šūpojās no vienas puses uz otru kā vēzēklis. Iepazīstinājis mani ar sava priekšnesuma galvenajām pamatlīnijām, mazais dejotājs tagad parādīja, ko spēj pieredzējis dejojošs pērtiķis: viņš virpuļoja un lēca, un lēkāja, kamēr man gluži noreiba galva. Sis jaukais radījums man tūlīt iepatikās, bet mežonīgā derviša deja mani pilnīgi apbūra, es sapratu, ka pērtiķītis jānopērk. Samaksāju īpašniekam otrtik, cik šis dzīvnieciņš bija vērts, un lepns un priecīgs nesu viņu projām. Kādā teltī nopirku viņam banānu ķekaru, un viņš bija tā sajūsmināts par šo augstsirdību, ka pateicībā noslapināja mana krekla priekšu no augšas līdz apakšai.
Sameklēju šoferi un puišus, kas visi oda pēc alus, un mēs sakāpām mašīnā, lai turpinātu ceļojumu. Pērtiķītis tupēja man uz ceļgala, stūķēdams mutē banānus, pa kabīnes logu viņš vēroja apkārtni, reižu reizēm priecīgi iespiegdamies.
Kā atzinību par viņa lielisko priekšnesumu es viņam piešķīru vārdu «Pavlova», un turpmāk mēs viņu saucām par ipatas pērtiķi Pavlovu.